Saka, ka plāni ir domāti tam, lai dzīve tos izjauktu. Mans sestdienas rīts sākās tieši tā – ar kafijas tasi rokā un klusu cerību, ka šī būs pirmā brīvdiena mēneša laikā, kad nekur nav jāskrien, neviens nav jāsatiek un var vienkārši nodoties tam patīkamajam mājas mieram, ko pilsētas skrējienā tik bieži pazaudējam.
Ārā valdīja tas īpašais februāra aukstums, kas nevis vienkārši kož, bet burtiski iekožas logos un liek pat rūdītākajiem rīdziniekiem meklēt skapja dziļumā biezākos cimdus. Termometrs rādīja mīnus divpadsmit, un gaisā virmoja tie smalkie, asie sniega graudi, kas liecināja – ziema šobrīd ir savā pilnbriedā.
Kad tālruņa ekrānā iemirgojās tēva vārds, es jau instinktīvi jutu, ka dīvāna un hokeja vietā mani šodien gaida ceļš. Tēvs nekad nezvana sestdienas rītos bez iemesla. Viņš ir no tās paaudzes, kas ciena laiku un nerunā tukšu.
“Andri, celies. Mums jābrauc uz Viļaku,” tēvs noteica, tiklīdz pacēlu klausuli. Viņa balsī nebija jautājuma zīmes, nebija “vai tu varētu” vai “kādi tev plāni”. Tas bija fakts, kas nolikts manā priekšā kā rīta avīze.
Izrādījās, ka Valdim, vecam ģimenes paziņam no pašas pierobežas, salā bija nojucis dūmvads. Vecais vīrs tur sēžot mētelī un mēģinot sildīties pie viena neliela elektriskā pūtēja, kas pie šāda sala ir tas pats, kas sērkociņš meža vidū.
Es mēģināju iebilst. Teicu, ka mans vecais dīzelis pie tāda sala varētu arī nepielekt, ka ceļi uz Latgali droši vien ir viena liela slidotava un ka mēs neesam nekādi profesionāli mūrnieki, lai pie mīnus divpadsmit grādiem labotu dūmvadus.
Bet tēvs tikai mierīgi, gandrīz vai nemanāmi noskaldīja: “Valdis ir viens. Viņam nav neviena, kam palūgt. Un mēs esam parādā par to reizi, kad viņš mūs izvilka no purva pirms desmit gadiem. Parāds nav brālis, dēls.” Ar tēvu strīdēties par vīriešu goda parādiem ir bezjēdzīgi. Tas ir kā mēģināt apturēt pavasara pali – enerģijas patēriņš liels, bet rezultāts nulle.
Cīņa ar tehniku un ceļš uz balto klusumu
Pēc pusstundas es jau stāvēju pagalmā, mīņājoties no kājas uz kāju. Gaiss bija tik ass, ka katra ieelpa šķita kā mazs dūriens plaušās. Es ievietoju atslēgu aizdedzē un klusi pie sevis lūdzu visus auto dievus, lai tie šorīt būtu žēlīgi.
Motors smagi krekšķēja, it kā protestētu pret šādu necilvēcisku rīcību brīvdienas rītā, bet tad tomēr, pēc pāris gariem un smagiem mēģinājumiem, atdzīvojās, piepildot kluso pagalmu ar zilganu dūmu mākoni. “Redzi, vēl kalpo vecais dzelzis,” tēvs noteica, ieritinājies savā biezajā dubļonkā un iemetot aizmugurējā sēdeklī kasti ar instrumentiem.
Brauciens uz Ziemeļlatgali ziemā ir sava veida meditācija. Jo tālāk mēs braucām no Rīgas, jo vairāk pasaule ap mums mainījās. Spilgtie reklāmas stendi un neona gaismas pazuda, to vietā nāca nebeidzami, apsniguši lauki, kas sniedzās līdz pašai apvāršņa malai.
Pie Gulbenes sākās neliels putenis, un šoseja kļuva par šauru, baltu strēli starp milzīgām, apsnigušām eglēm.
– Tu vispār atceries Valdi? – tēvs pēkšņi pajautāja, lēni malkojot tēju no termosa, kas smaržoja pēc upenēm un bērnības. – Atceros. Viņš vienmēr runāja maz, bet darīja ātri. Tikai toreiz es biju puika un vairāk domāju par to, kā tikt pie ezera makšķerēt, – es atbildēju, uzmanīgi stūrējot pa slideno ceļu. – Viņš joprojām ir tāds pats.
Tikai tagad rokas vairs neklausa tā kā agrāk. Viņš man sūtīja ziņu, ka negribot traucēt, bet es sapratu – ja viņš vispār ir ko teicis, tad lieta ir nopietna. Pilsētā mēs esam pieraduši, ka jebkurš serviss ir viena telefona zvana un pāris eiro attālumā. Tur, Viļakā, tavs vienīgais serviss ir kaimiņš vai draugs. Tur cilvēki dzīvo pēc citiem likumiem.
Mēs lielākoties klusējām. Tā ir tāda īpaša vīrišķīga klusēšana, kurā nav neērtības sajūtas. Katrs domāja savas domas, vērojot, kā garām slīd baltie meži, kas pie šāda sala izskatījās pēc sastingušiem rēgiem. Es domāju par saviem “svarīgajiem” plāniem, kurus šis brauciens bija izjaucis, un pamazām sāku saprast, ka tie plāni nemaz nebija tik būtiski.
Sastapšanās ar pierobežas skarbumu
Kad mēs pēc vairāk nekā trīs stundu brauciena beidzot iebraucām Viļakā, pilsēta mūs sagaidīja ar stindzinošu klusumu. Šeit sals šķita par pāris grādiem asāks nekā galvaspilsētā. Skursteņu dūmi kāpa stāvus gaisā – droša zīme, ka temperatūra turpina kristies. Mēs piestājām pie mazas, sirmas koka mājiņas ezera malā.
Es piestāju pie vecajiem Viļakas mājas vārtiem un brīdi vilcinājās, pirms spert pirmo soli sētā. Sniegs sētā bija iztīrīts tikai tik daudz, lai tiktu līdz malkas šķūnītim, un katrs solis uz taciņas čirkstēja tik skaļi, ka šķita – to dzird visa iela.
Pie durvīm mūs sagaidīja Valdis. Viņš izskatījās vecāks un trauslāks, nekā es viņu atcerējos no bērnības atmiņām. Mugurā viņam bija biezs, gadiem kalpojis kažoks, un cepure bija novilkta dziļi uz acīm. Viņa seja bija vēja norūdīta, un acīs mirdzēja tas īpašais Latgales cilvēku sīkstums.
– Jāni, necerēju, ka pie tāda sala dēlu atvilksi no Rīgas, – viņš noteica, paspiežot mums rokas. Viņa plauksta bija auksta, raupja kā koka miza, bet spiediens joprojām bija stingrs un vīrišķīgs. – Viņš pats gribēja izvēdināt galvu, – tēvs sameloja, pat nepamirkšķinot, un es sapratu, ka šajā mirklī tā ir pareizā atbilde.
Mēs negaidījām tēju vai garas sarunas siltumā. Kāpām uzreiz pie darba, jo dienas gaisma ziemā ir īsa un nodevīga. Izrādījās, ka dūmvada augšējā daļa tiešām bija sairusi, un pēdējais spēcīgais vējš bija nogāzis ķieģeļus, pilnībā aizsprostojot vilkmi. Māja bija pamatīgi atdzisusi, un iekšā gaisa temperatūra droši vien nebija daudz augstāka par nulli.
– Kāpjam augšā, kamēr vēl kaut ko redz, – es teicu, uzvelkot biezos darba cimdus. Uz jumta vējš bija necilvēcisks. Tas nebija vienkārši aukstums, tas bija ass, griezīgs brāziens, kas cirta sejā kā ar pātagu. Pirksti zem cimdiem kļuva stīvi pāris minūtēs, un katra kustība ar auksto javu un smagajiem ķieģeļiem prasīja milzu piepūli.
Kamēr tēvs no lejas padoja nepieciešamo, es tur, augšā, mēģināju savest kārtībā to, ko laiks un ziema bija sagrāvusi. Mans deguns bija nosalis, rokas sāpēja, bet es zināju – mums tas ir jāpabeidz.
Tas nebija stāsts par arhitektūras skaistumu, tas bija stāsts par to, lai cilvēkam šovakar istabā būtu silts un viņš neaizietu gulēt aukstumā.
Darbs aizņēma gandrīz trīs stundas. Kad pēdējais ķieģelis bija savā vietā un dūmvada cepure nostiprināta, es nokāpu lejā pilnīgi nosalis, bet ar tādu dīvainu gandarījuma sajūtu, kādu nekad nevar dabūt, sēdot siltā ofisā pie datora ekrāna.
– Nāciet iekšā, kamēr tējkanna nav pārvērtusies par ledu, – Valdis mūs aicināja.
Istabā valdīja tā īpašā Latgales māju smarža – malka, kaltētas vasaras zāles un nedaudz tabakas. Valdis uz galda nolika lielo koka dēli, uz kura bija sagriezta rupja maize un kārtīgs, paša kūpināts speķis ar sīpoliem. Nekādas liekas dekorācijas, tikai tas, kas vajadzīgs, lai atgūtu spēkus pēc smaga darba aukstumā.
Kad vārdi vairs nav vajadzīgi
Mēs sēdējām un dzērām tēju, kas smaržoja pēc kaltētām upenēm. Valdis un tēvs runāja par vecajiem laikiem – par to, kā viņi jauni būdami mežā strādājuši, kā tehniku remontējuši un kā dzīve viņus katru savā pusē aizsviedusi.
Es lielākoties klausījos. Klausījos un sapratu, ka šis brauciens nebija par dūmvadu.
Bet tad tēvs pateica ko tādu, kas man lika pamatīgi nosarkt…
Valdis lēnām nolika tējas krūzi un atklāja patieso iemeslu, kāpēc tēvs mani šurp atvilka mīnus 12 grādos
Šķir nākamo lapu, lai uzzinātu šo skarbo dzīves atziņu un padalies – vai tu rīkotos tāpat?
Viļaka ir brīnišķīga vieta, un šis stāsts tik precīzi apraksta to Latgales sirsnību un māju sajūtu. Paldies autoram!
Viļakas cilvēku sīkstums un speķis ar rupjmaizi – tur tiešām ir tā īstā dzīves garša. Spēcīgs stāsts!